Tibetas pirts ir ļoti interesanta un savdabīga, kam vairāk piemīt ne tik daudz higiēniska nozīme cik ārstnieciska.

Pirts procedūrai tiek izrakta bedre (ja netiek izmantota jau iepriekš izmantota bedre) dziļumā līdz septiņdesmit centimetriem, tā lai sēdus pozīcijā bedrē varētu iekārtoties pieaudzis cilvēks. Šajā bedrē tiek dedzināta bērzu malka, pēc tam tiek dedzināti dzīvnieku kauli, un otro reizi tiek dedzināta bērzu malka – līdz veidojas sīkas ogles un karsti pelni. Tālāk uz bedres tiek uzklātas ciedru ķepas – pirts gatava. Cilvēks apsēžas uz skujām, apsedzas ar kaut ko siltu (ieskaitot galvu) un karsējas, līdz spēj izturēt. Optimāls procedūras ilgums – divdesmit līdz trīsdesmit minūtes. Pēc tam cilvēks izlien no bedres, silti ietinas un atpūšas apmēram pusotru līdz divām stundām. Noslēdzošais etaps ir masāža, kuras laikā tiek izmantotas dažādas ārstnieciskas ziedes – atkarībā no nepieciešamības.

Senatnē pirtis tika celtas ziemeļu un ziemeļaustrumu daļā tagadējās Baltkrievijas teritorijā. Pirmās pirtis tika kurinātas kā melnās pirtis. Ūdens tika sildīts mucās, spaiņos un toveros tika sildīts uz sakarsētiem akmeņiem. Pirts izmēri bija apmēram 2,5×3 metri, dažreiz vēl mazāki.

Parasti baltkrievu pirts sastāvēja no divām daļām – aukstas pirts priekštelpas un pašas pirts telpas. Pirts priekštelpa tika izmantota ne tikai kā telpa, kurā pārģērbās, bet arī kā veļas mazgāšanas telpa. Durvis starp šīm divām telpām vienmēr bija mazas un ar zemu pieduru, lai karstais tvaiks caur šīm durvīm neizgarotu. Pirts celtniecībā tradicionāli izmantotais materiāls ir koks. Parasti pirts tika celta tuvāk pie ūdens avota (upe, ezers, aka u.c.), lai nebūtu jānes tālu ūdeni uz pirti, kā arī tālāk no dzīvojamām un saimniecības ēkām (nepieciešams aizsardzības mērs pret iespējamo ugunsgrēku).

Vēlāk, tuvāk divdesmitajam gadsimtam Baltkrievijas teritorijā parādījās arvien vairāk baltās pirtis. Tāpat palielinājās arī pirts izmēri, uzlabojās to noformējums. Logi un durvis kļuva lielākas, tāpat arī pati pirts kļuva lielāka – līdz ar to arī gaišāka. Uz pirts krāsnīm tika ierīkoti katli. Daudzās pirtīs tika ierīkots ūdensvads.

Pilsētās lielajās sabiedriskajās pirtīs ir vairākas telpas; bez ģērbtuves, mazgāšanās telpas un pērtuves, var būt arī dušas telpas, vannas istabas, baseini, kā arī masāžas kabineti, kosmētiskie kabineti, frizētas, bufete un citas telpas.