Vēl viena sena pirts tradīcija – romiešu, kura radās vēl Senajā Ēģiptē. Pateicoties turkiem, šī tradīcija izplatījās austrumos, kur ieguva nosaukumu – turku pirts (hammam).
Šāda pirts veida atšķirīga iezīme ir tā, ka tiek sildītas sienas un grīdas, kā arī lielais telpu daudzums, kurās gaisa temperatūra un mitrums ar katru nākamo telpu palielinās.

Hammama griestiem piemīt kupola forma, lai kondensāts nepilētu uz apmeklētāju pleciem un galvām, bet nemanot notecētu uz sienām un tālāk – pa slīpo grīdu – kanalizācijā.

Kā vēl vienu turku pirts īpatnību var minēt iespēju gulēt uz sasildīta akmens.

Par cik atveseļošanās procedūru laikā ir pastiprināta svīšana, hammamā ir ierīkots ūdens avots – trauks ar ūdeni vai „tropiskais lietus”.

Mūsdienu pirts būvniecībā skaistuma un izpildījuma sarežģītības pakāpē hammams ieņem līderpozīciju.